Atmiņas par konkrētiem ēdieniem bieži vien aizved mūs ceļojumā pie neaizmirstamajām bērnības garšām, kas izbaudītas pie ģimeni kopā pulcējoša mielasta galda. Bet tās ir arī smalks pavediens, kas stāsta par senču atstāto kulināro mantojumu un kādreiz gatavoto ēdienu receptēm, kas var būt nodotas no paaudzes paaudzē.
Tā tas ir jebkurā tautā, un vērtīgākais no šī mantojuma tiek mērķtiecīgi aizsargāts Eiropas Savienības mērogā. Jau kopš pagājušā gadsimta deviņdesmitajiem gadiem veiksmīgi darbojas pārtikas kvalitātes shēmas, kuru mērķis ir veicināt specifisku vietējo produktu ražošanu un sniegt sabiedrībai informāciju par to īpašo kvalitāti, kas saistīta ar kādu konkrētu ģeogrāfisko apgabalu vai tradicionālo izcelsmi. Lai pasargātu no neveiksmīgiem pakaļdarinājumiem, -līdzīgus izstrādājumus ar tādu nosaukumu ražot nedrīkst.
Septiņi unikālie Latvijas produkti patlaban ierakstīti šādos Eiropas Savienības Aizsargāto produktu nosaukumu reģistros:
IEPAZĪSTI!
Dižs rausis ar seniem Kurzemes ciltsrakstiem. Tam ir apaļa forma, kas atveido sauli, turklāt tas saistās gan ar ziemas, gan vasaras saulgriežu un citu seno godu maltītēm. Dzeltenīgi oranžais sklandrausis – tas ir saulriets pie jūras.
PIEDZĪVO!
Sklandrausis ir tradicionāls lībiešu ēdiens, kas vēlāk pārceļoja arī uz Kurzemes latviešu virtuvēm. Senāk lībieši raušus mēdza cept dažādiem godiem. Sevišķi iecienīti bija lielie vai dižie rauši no neraudzētas rudzu mīklas – sūr kakūd (vsk. sūr kak). Skalndrauša priekštecis bija ugunskura oglēs cepts neraudzētas rudzu mīklas plācenis. Pēc tam, kad Kurzemes saimnieces bija iepazinušas hercoga Jēkaba jaunievedumu – kartupeļus, plāceņus papildināja burkānu-kartupeļu pildījums. Tādējādi šajā gardumā koncentrējušies gadsimtiem seni notikumi, personības un kaislības. Lai rausī ievietotu pildījumu, tam uzlocīja malas jeb uzcēla tādu kā žogu (kurzemnieku runā – sklandas), no kā tas arī ieguvis savu nosaukumu.
Laikam ejot un turībai augot, pamatsastāvdaļām pievienojies krējums, ķimenes, olas, manna, cukurs un kanēlis. Sklandrauši dažādiem cepējiem garšas ziņā atšķiras – tie var būt saldeni vai pat ļoti saldi. Parasti tos ēd aukstus ar tēju vai pienu.
