Zemnieku saimniecības ar nosaukumu “Paegļi” var atrast vairākās vietās Latvijā. Šoreiz esam devušies uz Kuldīgas novada Īvandes pagastu, kur nost no lielā ceļa, dziļāk meža ielokā, gardu gaļas produkciju gatavo mājražotāji Mārtiņš Paeglis un Ieva Knupke. Šis stāsts būs par to – kā automehāniķis un ainavu arhitekte nonākuši līdz vietējas un kvalitatīvas gaļas pārstrādes sākšanai, kā arī – divu veikalu izveidei Kuldīgā un Liepājā, iesaistot tajos arī citus ražotājus no teju visas Latvijas.
Pirms atgriešanās Īvandē, Ieva bijusi ainavu arhitekte un, kā pati smej – Siguldā veidojusi dobes. Tur arī abi iepazinušies un nodzīvojuši kopumā desmit gadus. Mārtiņš Siguldā bijis automehāniķis – “skrūvējis” smagās mašīnas. “Līdz tam ar gaļas pārstrādi – gatavošanu, kūpināšanu, mums nebija pilnīgi nekādas saistības,” atklāj Ieva. “Bijām redzējuši, kā šo procesu savulaik veic mūsu vecāki un vecvecāki. Ar to mūsu zināšanas tolaik beidzās,” papildina Mārtiņš.
Lai cik skaista arī nebūtu Sigulda, dzīve pilsētā kļuvusi par šauru un aizvien pieaugusi vēlme dzīvot laukos. Tā kā Siguldas apkaimē piemērotu īpašumu nav izdevies atrast, 2014.gadā pieņemts lēmums atgriezties Ievas dzimtajā pusē Kurzemē – Īvandes pagastā. Lauku īpašumā noteikti jādara kas laukiem piemērots. Un – kādēļ lai tā nebūtu gaļas pārstrāde? “Šeit bija tikai puscelta jaunbūve un pirmais, ko izdomāja Mārtiņš – jāceļ kūpinātava! Nevis dzīvojamā mājā, bet – kūpinātava,” smaida saimniece.
Kūpinātavas būve nav nejauša, jo saimniekam ļoti garšojot garšīga gaļa. Ne lielveikalā nopērkamā, bet īsta lauku gaļa. Un viņš pats ir recepšu meklētājs, testētājs un gala produkta radītājs. “Sākumā es ļoti daudz ideju smēlos internetā, pētīju, ko un kā citi dara kūpināšanā – daudz eksperimentēju, mainīju sastāvdaļas, sapratu, ka nekam neder un ķēros pie citu garšas ideju īstenošanas. Domāju, ka esam izmēģinājuši vairāk nekā 20 dažādu marināžu recepšu,” atklāj Mārtiņš. “Pirmo gaļu nopirkām lielveikalā, iemarinējām, iesālījām, nokūpinājām – nē, nav sāls, nav garšas – nav labi. Tādēļ sākām ar mazumiņu – piemēram, nokūpinot vienu krūtiņu, lai saprastu, vai šī būs mūsu garša, ko gribētos piedāvāt arī citiem,” piebilst Ieva.
Dažādajos eksperimentos nonākts arī līdz kupātu un daudzveidīgu desu ražošanas. Visā garšu meklēšanās procesā gribējies pircējam parādīt, ka desa var būt kvalitatīva. Tādēļ tās bijušas kā ar žāvētām plūmēm un kaltētiem tomātiem, tā ar olīvām un šitake sēnēm. Lai arī gaļas piegādātāji esot dažādi vietējie audzētāji, no pirmsākumiem un arī tagad, gaļa lielākoties tiekot pirkta no ZS “Smaidas” Kuldīgas novadā.
Oficiālas darbības sākšana pārtikas ražošanā uzreiz saistās ar Pārtikas un veterināra dienesta (PVD) prasību izpildi. Šis neesot bijis vienkāršs ceļš. Katrā tikšanās reizē – cits PVD speciālists, ar citādāk traktētām prasībām un neticību, ka “Paegļiem” kas izdosies. Izveidojoties dienesta Dienvidkurzemes nodaļai, viss kļuvis vienkāršāk un saprotamāk. Par nenovērtējamu ieguvumu Ieva sauc dalību konkursā lauku jauniešiem “Laukiem būt!”, ko rīkojis Latvijas Lauku konsultāciju un izglītības centrs (LLKC). Piedaloties 2018.gada konkursā, kategorijā “Lauksaimniecības produkcijas pievienotās vērtības radīšana”, izcīnīta 2. vieta, iegūstot naudas balvu 1400EUR. “Šos līdzekļus pilnībā ieguldījām ražošanai nepieciešamā aprīkojuma – nerūsējošo tērauda galdu, divu lielo izlietņu iegādē. Tas bija labs atspēriens, lai varētu pieaicināt arī PVD speciālistus un beidzot oficiāli reģistrēt savu darbību,” skaidro Ieva.
Atrodot īstās receptes, saņemot atzinīgus vārdus no draugiem un paziņām, kā arī oficiāli reģistrējoties PVD, “Paegļi” sākuši nopietnu darbību un jau 2018.gada 18.novembrī pirmo reizi piedalījušies tirdziņā Liepājā, kas noticis par godu Latvijas valsts svētkiem.
“Tā nopietni pa dažādiem Latvijas tirdziņiem mēs nobraukājām vienu vasaru – visas brīvdienas mēs kaut kur bijām. Par to ļoti priecīgi bija mūsu bērni, jo viņi piedalījās daudzos pilsētas svētkos, – Ventspilī, Rojā, Siguldā, Kolkā, Kuldīgā un citviet,” atklāj Ieva.
Savukārt iespēja divas dienas nedēļā konstanti tirgoties privātā Liepājas tirgū Laumas mikrorajonā, nākamajā gadā braukšanu pa dažādām Latvijas pilsētām principā apturējusi. “Vēl kādas sestdienas gan braucām citur, taču sapratām, ka atrodoties uz vietas Liepājā, pārdodam daudz vairāk, nekā izbraukuma tirdzniecībā. Iespējams, tam jābūt daudzu gadu darbam, lai šādos izbraukuma tirdziņos pircējs tevi būtu iepazinis un mērķtiecīgi nāktu pirkt tavu produktu. Pastāvīgā tirdzniecības vietā cilvēks tomēr pērk vairāk,” uzsver saimniece.
Kad apnicis ik reizi turpu šurpu vadāt telti, galdus un kastes tirdzniecībai, tirgū novietojuši savu kiosku un paguvuši to izdarīt tieši pirms Covid visaptverošās mājsēdes. Tā kā kioskā produkti jau bijuši vitrīnās, samērā viegli izdevies īstenot arī prasības par distancēšanos no pircējiem un tirgošanos varēts turpināt.
Pēc vairāku gadu tirgošanās kioskā un pastāvīga klientu loka izveidošanās, radās doma, ka Liepājā nepieciešams veikals, lai produkcija būtu pieejama visu nedēļu, ne tikai trešdienās un sestdienās. Ilgs un finansiāli dārgs bijis atrastās un nolaistās ēkas renovācijas process. Tomēr tagad tur ir plašas un skaistas telpas ar daudzveidīgu vietējo ražotāju produkciju. “Tiesa gan, ir daļa pircēju, kas mūs joprojām vēlas redzēt arī tirdziņā, kurš no veikala atrodas vien piecu minūšu gājiena attālumā. Tādēļ sestdienās es aizvien pats esmu arī tirgū,” smaidot atzīst Mārtiņš.
Kamēr noritējis laikietilpīgais darbs pie veikala izveides vecajā ēdnīcas ēkā Liepājā, kādudien ejot pa Kuldīgu, saimniece neliela nama logā pamanījusi zīmi “Izīrē”: “Doma par veikalu Kuldīgā manā galvā bija jau sen,” atzīst Ieva. “Ieraudzītā vieta, lai arī nedaudz nost no galvenā laukuma, tomēr bija pilsētas centrā un neprasīja milzu ieguldījumus – vien pārkrāsot un iekārtot. Ķērāmies klāt un pēc pusotra mēneša tas jau darbojās!”
Kā Kuldīgas, tā Liepājas veikals ir ar vienu nosaukumu – “Paegļi un draugi”, jo tajos nopērkama daudzveidīga mazo ražotāju un mājražotāju produkcija. “Uz Kuldīgas veikalu “aizvilkām” gandrīz visus ražotājus ar kuriem bijām sadraudzējušies Liepājas lauku labumu tirdziņā – piena produktus no ZS “Ķuķi”, medu no Durbes, zivis no Liepājas ražotāja “Vienā laivā”, lielos maizes kukuļus no Rucavas,” palepojas Ieva.
Veikalu plauktos rodams arī “Ievas siers“ no Vidzemes, Kuldīgā ražotais tējas sēnes dzēriens ”Kombuča”, Latgales ZS ”Kotiņi” miltu, pupu, zirņu izstrādājumi, Zemgales “Karameļu darbnīcas” saldumi un ZS “Kalna-Villikas” smiltsērkšķu produkcija un vēl daudz kas.
Šādas sadarbības ieguvums ir ne vien dažādotais sortiments veikala plauktā, bet arī iespēja pircējam Kurzemē iepazīt dažādas garšas no Vidzemes, Latgales un Zemgales. Ir gan arī izaicinājumi. “Paši būdami mājražotāji, ļoti labi saprotam, ko tas nozīmē citiem mūsu kolēģiem. Nekad neesam prasījuši mazināt mums piedāvāto cenu, bet, liekot produktu veikalā, mums tam tomēr jāuzliek kaut neliels, bet uzcenojums sava darba nodrošināšanai. Īpaši sarežģīt ir ar tiem, kas nav PVN maksātāji – mums šis nodoklis jānomaksā viņu vietā. Mēs saprotam, ka mājās ražotam produktam ir cita vērtība un cena. Un tomēr. Aizvien vairāk ir produktu, kurus likt veikalā nevaram, jo ir skaidrs, ka ikdienas pircējs tos nespēs nopirkt,” skaidro saimniece.
“Paegļu” saimnieki atzīst – desmit gadus darbojoties šajā biznesā, var vērot nelielu pircēju izpratnes palielināšanos, kas un kā veido produkta cenu. Tomēr aizvien atskanot jautājumi, kādēļ gaļa jūsu veikalā maksā dārgāk kā Rimi vai Maximā? “Es pircējam skaidroju, vai saproti, ka šo gaļu ar alkšņa malku es kūpinu 10 stundas, kuru laikā rodas 30% gaļas zuduma, bet gaļā nekas nav iešpricēts, lai saglabātu šo svaru? Es nelieku jums maksāt par marinādi, kas ievadīta atpakaļ gaļā. Tādēļ ir šāda cena. Vienīgais, kas to saprot ir cilvēks, kurš pats kūpinājis gaļu,” nopūšoties piebilst saimnieks.
Nu jau pāris mēnešus Liepājas veikalā tiekot tirgota arī svaigā gaļa no ZS “Smaidas”: “Cilvēki to pieprasa aizvien vairāk jo – cepot uz pannas tā nevārās ūdenī, kā tas bieži novērojams ar lielveikalā pirktu cūkgaļu. Tas produkts ir sabojājis patērētāja priekšstatu par to, ka ir pieejama kvalitatīva gaļa,” secina Ieva.
Informāciju sagatavoja Ilze Rūtenberga-Bērziņa
