Sākums
Aktualitātes
Lauki – tā ir brīvība. Izaicinoša un piepildīta.

Lauki – tā ir brīvība. Izaicinoša un piepildīta.

27 marts, 2024
Visas aktualitātes

Vairāk nekā 10 tonnas arbūzu un meloņu, 1721 smiltsērkšķu koks un – vairāk nekā tūkstoš uzņemtu viesu gada laikā. Ar šādu statistiku var lepoties Bauskas līdzenumos esošā piemājas saimniecība “Padegas”, kurā saimnieko Sandra Icaka ar ģimeni. Caur un caur ar Zemgales mālu saauguši – pamatīgi, pašpietiekami, atvērti.

“Padegas” atrodas lauku vidū, kurp ved visai izaicinošs ceļš – vai tās ir senču mājas, kurās sākāt saimniekot?

Šeit esam jau devīto gadu. Pirms tam māja bija pamesta, jo mana mamma pārcēlās dzīvot tepat kilometru tālāk un te viss sāka aizaugt. Man šī vieta ir mīļa, jo esmu te uzaugusi, mani bērni arī mazi skraidījuši, tad nu visi sākām braukt pa brīvdienām un iekopt šo vietu. Iekopām tiktāl, ka vairs negribējām projām braukt. Tā neprātīgā ideja par palikšanu šeit radās mums ar vīru, jo bērni jau bija lieli, ar saviem plāniem un ievirzēm. Un visiem par brīnumu mēs pārcēlāmies šurp, jo – mums šeit ir labi un kļūst aizvien labāk.

Kāda bija jūsu dzīve pirms pārcelšanās uz “Padegu” mājām?

Vīrs bija būvdarbu vadītājs, gana ilgi šo darbu darīja un – bija ļoti noguris no tā. Viņš bija pieredzējis laikus, kad nemaksāja par darbu, kad nācās solīt kaut ko paveikt, pa naktīm domājot, kā solīto izpildīt kā darbiniekiem, tā vadībai par labu. Savukārt es esmu beigusi Rīgas 34.profesionālo vidusskolu, kas tagad smalki saucas Rīgas stila un mākslas dizaina koledža, profesijā – šuvēja. Sāku strādāt slavenajās “Rīgas Modēs”, tad sekoja laulība un bērni, pēc tam, jau dzīvojot Salaspilī, man piederēja šūšanas darbnīca jeb salons. Tomēr vienā brīdī šis darbs vairs nenesa prieku. Bija laiki, kad šuvām kāzu kleitas un vērojām laimīgas līgavas. Bija laiki, kad cilvēki visu pirka tikai gatavu un laiki, kad apģērbu nāca tikai lāpīt. Radošas izaugsmes un patikas tur vairs nebija. Tolaik sakrita dažādas iespējas, kas ļāva dzīvi mainīt. Iespējams, ja nebūtu šīs vietas, mēs aizvien mocītos katrs savā darbā un dzīvotu dzīvoklī.

Kā pieņēmāt lēmumu pilnībā pārcelties uz laukiem?

Sākumā šurp braucu jau ceturtdienā un paliku līdz pirmdienai, maksimāli attālinot aizbraukšanu. Tomēr pienākumi pilsētā vēl bija palikuši un nācās doties prom. Un šajās atpakaļceļa sarunās ar vīru fantazējām, kā tā pārcelšanās varētu notikt, ko īsti te varētu darīt. Darāmo laukos vienmēr izdomāsim, arī naudas vajag mazāk – tolaik bija sajūta, ka dzīve laukos būs vienkāršāka – ūdens ir akā, naudu par to neprasa, malka – šķūnī, sagādāt vēl arī varam. Taču visam pāri – lauki ir brīvība. Mēs tiksim galā. Un – ja pārdosim dzīvokli, būs starta kapitāls. Dzīvokli pārdevām un viss sākās. Ar mums kopā arī meita ar ģimeni dzīvoja un nu jau trešo mazbērnu esam sagaidījuši.

Vai tā dzīve tiešām ir tik vienkārša laukos, kā bijāt domājuši?

Pa šo laiku esam sapratuši, ka ļoti grūti ir dabūt jelkādu atbalstu lauku īpašumu renovēšanai vai būvniecībai. Bankas ar tevi nerunā, jo lauku īpašumi tās neinteresē. Mana pēdējā pieredze, kad interesējos par atbalsta iespēju prezentāciju  telpas izbūvei saimniecības apmeklētāju uzņemšanai, bija īsa: “Vai īpašums ir 5km no pilsētas? Nē, esam daudz tālāk. Varbūt jums pilsētā ir kaut kas, ko ieķīlāt? Nē, nav.  Piedodiet, tad nevaram jūs atbalstīt, izsniedzot kredītu.” Ar to šī iecere beidzās. Jādomā kā citādi šo risināt, gan ko izdomāsim.

“Padegas” daudzi iepazinuši caur gardiem smiltsērkšķu produktiem, arbūziem un melonēm. Kāpēc šāda izvēle?

Mums ir nepilni 8 ha auglīgas un labas zemes, upe blakus. Izlēmām, ka jāaudzē kaut kas, kas garšo pašiem, ir svarīgs un veselīgs. Katrā ziņā liela biznesa plāna mums nebija un labību šādā platība nerentējas audzēt. Tādēļ pirmos iestādījām – rabarberus. Kāpēc ne? Tad sekoja smiltsērkšķi. Kas tā bija par laimi un prieku, kad nogatavojās pirmās ogas! Draugi un radi pasūtīja kilogramiem ogu, bet mēs novācām vien kādus 20kg. Katra pirmā lieta mūsu saimniecībā – oga, vista vai ola – tas viss ir stāsts, emocijas un sajūsma, ka tev pašam tas ir izdevies. Citas ogas – avenes, zemenes pakāpeniski stādījām klāt, lai dažādotu saražoto produkciju, bērniem un mazbērniem tiktu.  Arbūzi un melones mūsu dārzā parādījās pirms trim gadiem.

2023.gadā mums bija 8-9 meloņu un arbūzu šķirnes. Šogad esam to skaitu samazinājuši, melones būs divu, bet arbūzi – 4-5 šķirņu. Katra gada laikapstākļi šo kultūru ražu ietekmē ļoti atšķirīgi. Pērn zemniekiem bija liels pārbaudījums – sausums. Tā kā mums ir laistīšanas sistēma, arbūzu un meloņu laukā viss bija kārtībā, tas mūs neskāra. Taču tad nāca mitrums. Ļoti daudz meloņu vienkārši nopuva, nenogatavojās un palika kā gurķi. It kā nedabūjām to, ko gribējām, bet saviem klientiem pietika un arī pašiem tika. Tāda ir dzīve.

Un tomēr – kāpēc tieši melones, arbūzi? Negaršoja tirgu pērkamās vai negribējās tikt tālu braukt tiem pakaļ?

Vienubrīd mums bija zemenes, ne lielās platībās, bet – problēmu pietika, kā ar ravēšanu, tā savlaicīgu ražas novākšanu. Vieni mēs ar to apjomu galā netiktu, būtu nepieciešamas darbarokas. Rudenī uz Nakts tirgu Rīgā vedot mūsu ar rokām lasītos smiltsērkšķus, iepazināmies ar Kondratjuku ģimeni no Salas pagasta, kas jau vairākus gadus audzē arbūzus un melones. Viņi mūs cienāja ar sulīgām, garšīgām, Latvijā augušām melonēm un man, kam pirms tam melone īpaši negaršoja, tā ļoti iegaršojās. Viņi neiebilda, ka arī mēs pamēģinātu tās audzēt un – tā viss sākās.

Kāpēc es šo stāstu sāku ar zemenēm? Mans vīrs par meloņu un arbūzu audzēšanu saka: “Es to ražu viens pats no lauka varu nonest. Eju, redzu, kurš gatavs, nonesu malā un pēc tam visus savācu. Ar zemenēm tas nav iespējams…”. Ar hektāru arbūzu mēs varam tikt galā pašu spēkiem. Protams, arī zemenes vai avenes varētu būt labas, ja mēs atrastos, piemēram, netālu no Rīgas. Tad – sludini pašlasīšanu un nav problēmu. Tā lokācija ir būtiska.

Ir vēl kāds interesants fakts par arbūziem un melonēm. Cilvēki speciāli brauc to lauku apskatīt! Viņus neinteresē, kā izskatās kartupeļu vai gurķu lauks. Arbūzu lauku reiz brauca aplūkot padzīvojis pāris no Rīgas – viņi nedaudz maldījās un ieradās, kad jau krēsloja. Cik viņi bija laimīgi stāvot tai arbūzu laukā – tiešām Latvijā tos var izaudzēt!

Turklāt – meloni esam baudījuši visdažādākajās vietās pasaulē – nu nav tā nekur tik garda, kā Latvijā izaugusī! Mūsu vēlme noteikti ir panākt, lai būtu pieejami pēc iespējas vairāk tepat mūsu valstī audzēti augļi, dārzeņi un pārtika kopumā. To praksē īstenoju, pieturoties pie principa – manās burciņās, izņemot sāli vai cukuru, ir tikai Latvijā izaugušas izejvielas. Cilvēki vaicā, vai nav kāds produkts ar ingveru? Nē, jo Latvijā tas neizaug. Kad izaugs, lietošu. Tagad varu piedāvāt smiltsērkšķu ievārījumu ar mūsu saimniecībā izaudzēto meloni. Tas pircējus tiešām pārsteidz, jo daudzi nezina, ka tas vispār ir iespējams – pie mums izaudzēt melones.

Tevī jaušama ne vien dzimtās vietas sniegtā brīvība un iedvesma, bet arī Zemgales māla pamatīgums it visā, ko dari.

Savulaik sacīju: “Tas pilsētas būris mani nomāc”. To es sapratu tikai tad, kad sāku dzīvot šeit un  sajutu šo brīvību. Domāju, kādēļ šī atklāsme neatnāca jau agrāk? Bet nu lietas, cilvēki un procesi pie tevis atnāk tad, kad tiem jāatnāk. Šī vieta mūs šurp atvilka, iedodot jaunu elpu jaunai dzīvei. Ja pirms tiem deviņiem gadiem kāds teiktu, ka šo visu piedzīvošu, atbildētu – liecieties tak mierā! Es un māja, vistas, melones, latvju saimnieces – kādā sakarā? Tāpat kā visi, arī es teicu: laukos nemūžam neatgriezīšos! Jo, kas tad te bija? Dubļi, ziemā auksts, vasarā, rudenī – darbs, draugi ļoti tālu, sakaru nekādu. Atceros, ka jaunībā mammai solīju pat kartupeļu lauku noasfaltēt, lai nav tas smagais darbs jāstrādā. Taču tad dzīve apmet apli un tu saproti, ka labās lietas tavā dzīvē notiek tieši šeit.

Protams, arī vajadzības ir tās, kas dzen uz priekšu. Vajadzība pēc ūdensvada un kanalizācijas mājā, arī malku vairs nekraujam šķūnīti, jo ir centrālā apkure – tam visam bija jānopelna nauda. Un gribam jau vēl – sakārtot ceļu, taciņas, izlikt bruģi, lai dubļi pazustu. Tas Tev liek domāt un darboties.

Kad cilvēks sāk aktīvāk darboties, parādās dažādas iespējas, jūsu gadījumā – aicinājums piedalīties televīzijas šovā “Īstās latvju saimnieces”. Vai tas bija grūdiens kļūt vēl rosīgākiem?

Pirmais zvans ar aicinājumu piedalīties, atskanēja 2021.gadā. Biju šokā. Sasaucu ģimenes sapulci, ko darīt, jo nav pieredzes ar televīziju. Mēs apjautām – vienalga, kā tas būs, ir jādara, man ar to jātiek galā. Turklāt – tūlīt klāt bija arī Covid, kas apturēja visu un nebija zināms, kas būs pēc tā. Nolēmām piedalīties, jo atpazīstamība par ļaunu mūsu saimniecībai nenāks. Pēc pirmās filmēšanas dienas Latgalē, izmisīgi domāju, kā lai tieku prom? Latgales saimniecei viss bija sakārtots, bet man – nekāda plāna, es neesmu publisks cilvēks un tās kameras sastindzina..

Uzvara aizvadītā gada sezonā mani pārsteidza nesagatavotu. Jāatzīst, ka pēc tam es ļoti priecājos par cilvēkiem, kuri nāca klāt, apsveica un bija sajūsmā, ka beidzot uzvarējusi tieši Zemgales saimniece. Iespējams, tas tādēļ, ka Zemgalē nav pārāk daudz tādu mājražotāju vai mazo saimniecību, jo šeit dominē lielsaimnieki. Bauskas novadā mēs, mājražotāji, nupat esam izveidojuši savu biedrību un secinām – mums nav savu mazo maizes cepēju, kuri būtu gatavi braukt uz tirdziņiem! Jā, varu nosaukt “Tērvetes maizi” vai “Saules klaipu” no Saulkrastu puses, bet te tādu nav.

Uzvara raidījumā mani arī nedaudz izbiedēja, jo – tagad uz maniem pleciem gulstas liela atbildība. Tu vairs nevari šā tā iziet no mājas, tevi atpazīst kā Zemgales saimnieci. Tev jābūt saimnieces goda cienīgai.

Kādas ir nākotnes idejas “Padegās”?

Nākotnes plāns pašlaik ir nedaudz “uzkāries”, ja tā var teikt. Uzņemam tūristus jau vairākus gadus un to turpināsim darīt, taču šī pakalpojuma uzlabošanai nepieciešama vieta, kur to darīt. Līdz šim esam īstenojuši Mazo lauksaimnieku atbalsta projektu, izbūvējot saimniecības ēku, LEADER projektu pārstrādei nepieciešamo iekārtu iegādei un tagad vēlējāmies izmantot Jauno  lauksaimnieku atbalsta projektu neliela koka namiņa izbūvei tieši prezentācijas ēkas vajadzībām. Projektu iesniedza meita, bet janvāri to diemžēl noraidīja. Tas bija šoks. Bijām pārliecināti, ka projektu rindojumā esam augšgalā. Varbūt vienmēr bija pārāk labi ar projektiem veicies un kļuvām iedomīgi? Tiešām nezinu. Domājam, kā to risināt, jo tādas naudas mums pašiem nav. Apstāšanās nebūs, jo apmeklētājiem jau ir izdomāts jauns piedāvājums, Pārtikas un veterinārajā dienestā nokārtots viss, lai varētu viesiem piedāvāt arī mājās gatavotu ēdienu.

Bet šī pavasara galvenais uzdevums – sakārtot iebraucamo ceļu, lai tūristu autobuss varētu mierīgi iebraukt un apgriezties arī lietainā laikā.

UZZIŅA

  • Piemājas saimniecība “Padegas” atrodas Bauskas novadā Īslīces upes krastā;
  • Kopš 2015.gada te saimnieko: Sandra Icaka ar vīru Arti un meitu Aelitu, znots Kristaps, mazbērni Ralfs, Gusts un Ilze;
  • Produkciju audzē bioloģiski. 3 ha audzē arbūzus, melones, smiltsērkšķus, rabarberus, dažāda veida dārzeņus, ogas un garšaugus;
  • Ražo dažāda veida sulas, sīrupus, ievārījumus, uzkodu mērces, pastilas, zefīrus u.c.
  • Sezonas laikā saimniecībā var iegādāties dārzeņus, pašiem braukt lasīt smiltsērkšķu ogas.

 

Personīgā arhīva foto

Rakstu sagatavoja:Ilze Rūtenberga-Bērziņa

Lauki

Citas aktualitātes

Latvijas Lauku konsultāciju un
izglītības centrs.
Lauku attīstības nodaļa
Adrese
Rīgas ielā 34,
Ozolnieki, Ozolnieku pagasts,
Jelgavas novads,
LV-3018, Latvija
Latvijas Lauku konsultāciju un
izglītības centrs.
Lauku attīstības nodaļa
© 2019 - 2024 Visas tiesības aizsargātas
SIA Latvijas Lauku konsultāciju un izglītības centrs

Pašlaik notiek darbi pie lapas uzlabošanas, drīzumā lapa būs atkal pieejama.

Atvainojamies par sagādātajām neērtībām.