Gaļas liellopu audzētāju kooperatīvs “Latvijas liellops” izveidots 2021.gadā un pašlaik tajā ir 13 biedru, kuri gaļas lopus audzē kā bioloģiski, tā integrēti. 2022.gadā kooperatīvs saņēma Zemkopības ministrijas balvu “Sējējs” nominācijā – “Gada veiksmīgākā kopdarbība”. Par attīstību un pircēju izglītošanu labas liellopu gaļas atpazīšanā un baudīšanā, kooperatīvā domā nepārtraukti. Šī visa vilcējspēks – kooperatīva radītāja Alma Bērziņa, kura arī pati audzē gaļas liellopus, biznesa smalkumus iepazīstot līdz detaļām.
Ar spītu par laukiem
Alma Bērziņa nāk no lauksaimnieku ģimenes – graudkopjiem. Šādā gadījumā ierasts dzirdēt vai nu par vecāku iesāktā ceļa turpināšanu, vai – došanos uz pilsētu. Kādēļ gaļas lopi? “Man tas laikam bija spīts,” smej saimniece atklājot, ka vienmēr gribējusi dzīvot laukos. “Manī ir spīts parādīt, ka arī laukos var dzīvot un nopelnīt. Izvēlējos neturpināt vecāku iesākto, bet audzēt lopus cerībā, ka darbosimies katrs savā lauciņā. Nu, vecāki tepat vien ir – dažus laukus tālāk. Esmu pateicīga, ka viņi ir, jo jaunam sākt no nulles nebūt nav viegli, vecāku atbalsts bija noderīgs,” smaida Alma.
Vietu, kurā pašlaik atrodas ZS “Jundas”, Alma Bērziņa iegādājusies studiju laikos. Saimnieku konsultēšana par to, kā audzēt un nobarot gaļas lopus, notikusi bez pašas praktiskas pieredzes nozarē, tādēļ arī pieņemts lēmums sākt gaļas lopu audzēšanu un sēta pielāgota šai vajadzībai. “Es sapratu, ka varu to darīt – neaudzēt zīdītājgovis, bet nobarot gaļas lopus. Lai arī darbs nav vienkāršs, sapratu, ka to var darīt tā, lai tomēr “ķertu kaifu” no procesa. ”
ZS “Jundas” apsaimnieko 80 ha platību, lopbarības nodrošināšanai pamatā audzējot tikai zālājus. Katru gadu saimniecība iepērk teļus nobarošanai no citām Latvijas saimniecībām, un tos nobaro līdz 18-24 mēnešu vecumam vai 500-600kg dzīvsvaram. Gada laikā tiek izaudzēti 80 liellopi. Vasarās lopi tiek laisti ganībās, bet ziemā atrodas novietnē, lai būtu nodrošināti ar sausām guļvietām un ērtiem dzīves apstākļiem.
Vēl mācoties agronomiju, Alma saņēmusi Šveices lopu tirdzniecības uzņēmuma “Baltic Vianco” darba piedāvājumu. Kas ir kas šajā biznesā mācījusies darba procesā. Piemēram, kādas ir dzīvnieku šķirnes, ar ko tās atšķiras, kā notiek pirkšana. Šajā darbā arī gūts ieskats Latvijas gaļas liellopu saimniecībās.
Pērnvasar darbu pie šveiciešiem Alma pārtraukusi, lai koncentrētos uz savas zemnieku saimniecības “Jundas” un arī kooperatīva attīstīšanu. “Tobrīd gan radās pārdomas – vai man tiešām jābūt šajā nozarē? Neraugoties uz to, ka man ļoti patīk dzīvnieki un iespēja dzīvot tiešā saskarē ar dabu, šis bizness nav vienkāršs,” atklāj Alma.
Kooperatīvs – visu biedru kopdarbs
Vēsturiski negatīva pieredze kooperāciju nav padarījusi par latviešu iecienītāko sadarbības formu, ko apliecina fakts, ka bez “Latvijas liellopa” mūsu valstī pašlaik darbojas vēl tikai viens kooperatīvs “Greenbeef”. Alma norāda: “Puse no kooperatīva “Latvijas liellops” biedriem savulaik darbojušies kooperatīvā “ABC projekts”, kas 2016.gadā tika atzīts par maksātnespējīgu. Būtiskākā atšķirība no iepriekšējiem kooperatīviem – ļoti pārskatāma grāmatvedība. Kooperatīva biedri ik mēnesi var sekot tam, kas un kā notiek. Lai nav tā, ka gada pārskatus apstiprina vien ar simbolisku parakstu pat nenojaušot par, varbūt, iespējamām mahinācijām,” uzsver A.Bērziņa.
Viens no izaicinājumiem kooperatīva darbā – dažādie cilvēki, kas tajā apvienojušies. Katram no viņiem jārisina savas saimniecības problēmas, tādēļ neatliek laiks nopietni pieslēgties kooperatīva ikdienas darbiem. “Kooperatīvam būtu nepieciešams atsevišķs algots darbinieks – izpilddirektors, kurš pārrauga notiekošo uzņēmumā. Cilvēks, kurš apzina biedru vajadzības, spēj atrast piemērotāko virzienu un strādā tajā. Tomēr darbības sākumā kooperatīvs šādu cilvēku nevar atļauties,” skaidro Alma. Iespējams, ka tuvāko triju gadu laikā viņa pati varētu kļūt par kooperatīva izpilddirektori, jo jau tagad malā nolikts tiešais darbs ar dzīvnieku audzēšanu ZS “Jundas”, koncentrējoties tikai uz lopu tirdzniecību.
Pozitīvi “Latvijas liellopā” vērtē pērn rudenī Zemkopības ministrijas nodrošināto valsts un Eiropas Savienības atbalstu lauku uzņēmēju kooperācijai: “Pateicoties tam, mēs varam plānot dažādu pasākumu rīkošanu vai ieviešanu, jo nav jādomā, kur ņemt neesošu naudu vajadzību īstenošanai. Šāds atbalsts kooperatīvam ir ļoti būtisks ņemot vērā to, ka par savā pirmajā darba gadā pieļautajām kļūdām mēs aizvien maksājam gana dārgi.”’
Kooperatīvu attīstību kavē “pagalma” problēmas
Plašāku gaļas liellopu audzētāju kooperatīvu veidošanos Latvijā, pēc Almas Bērziņas domām, kavē kā sarežģītā paaudžu maiņa, tā saimnieku nespēja analizēt dažādas situācijas: “Apbraukājot Latvijas saimniecības redzams, ka vidēji to piedāvājums ir visai zemā līmenī – saimnieki runā tikai par kādu vienu problēmu, neredzot kopainu. To izbeigt var tikai ar paaudžu nomaiņu. Diemžēl vecie saimnieki jauniešus no šī biznesa pārņemšanas bieži vien aizbiedē, lopkopību pasniedzot kā smagu nastu. Jaunieši nav gatavi nest nastas.”
Almasprāt, labā ziņa gaļas lopkopībā ir tas, ka jaunieši ceļo, redz, ka citviet šī nozare ir ienesīgs bizness: “Aizvien biežāk sastopu jauniešus, kuriem ar gaļas lopkopību nav nekāda sakara, taču viņi izvēlas sākt darbu tieši šajā nozarē, jo ir sapratuši, ka ar to var lepoties, pelnīt un dzīvot labu dzīvi laukos.”
Vēl strādājot “Baltic Vianco”, kur saimniekiem piedāvāta konsekventa maksa par dzīvnieku nobarošanu, Alma saskārusies ar situācijām, kurās saimnieki reaģē uz svārstīgajām iepirkuma cenām. “Pavasarī cena “nostaigā” un kaut kur maksā vairāk, uzņēmuma piedāvātā cena tādējādi ir zemāka, – saimnieks savu lopu nodod tur. Savukārt rudenī – visur cenas samazinās, bet uzņēmumā tās ir augstākas, taču – lopu vairs nav. Diemžēl tie pieci centi lopkopim aizvien ir svarīgāki.”
Kooperatīva darbā lielāko gandarījumu Alma saņem, atrodot pircējus kooperatīva biedru izaudzētajiem lopiņiem – kā vietējos, tā ārzemju. “Tomēr mans lielais mērķis ir nodrošināt regulāri pieejamu kaujamu dzīvnieku un gaļas piedāvājumu. Šī ir vēl nepiepildīta niša, jo Latvijā gadā nokaušanai pieejami vien aptuveni 500 pareizā svarā nobaroti lopi.” Kooperatīva mērķis pašlaik esot panākt, lai nedēļā varētu sadalīt minimums trīs lopus, kas nodrošinātu darbošanās finansiālo jēgu, jo tagad pieejami esot vien nepilni divi dzīvnieki.
Ar “kaifu” par gaļu pie sabiedrības
Kooperatīva biedru izaudzēto produkciju ikviens var pasūtīt un reizi nedēļā saņemt piegādē, vasaras sezonā – arī nogaršot dažādos tirdziņos un pasākumos. Tādēļ pērnvasar Alma Bērziņa ar komandu bija sastopama jo daudzu pilsētu tirdziņos un dažādos pasākumos, no treilera tirgojot ne vien svaigu liellopa gaļu, bet arī to dažādi pagatavotu, piedāvājot nogaršot apmeklētājiem. “Kādu interesē vaislas dzīvnieku audzēšana, kādu – zīdītājgovis, bet mani – gaļa! Man patīk doma, ka to smago darbu dzīvnieku izaudzēšanā, mēs varam novest līdz gatavam produktam – svaigai, kvalitatīvai liellopu gaļai!”, ar iedvesmu saka Alma. Pēdējo divu gadu laikā kooperatīvs nonācis līdz skaidri noteiktai lopu kaušanas vietai un nogādes veidam uz konkrētu sadales vietu, kā arī ieviesis regulāras produktu piegādes patērētājiem reizi nedēļā. “Sistēma strādā, taču šis ir nemitīgs pilnveides process, kurā jau tagad redzams, kas un kā jāmaina ekonomiski izdevīgākai darbībai,” atzīst kooperatīva vadītāja.
Viens no kooperatīva mērķiem ir arī nonākšana pašmāju veikalu plauktos ar ikdienas gaļas pārstrādes produktiem – gulašu un malto gaļu, jo – patērētājs no liellopa galvenokārt atpazīst vien steiku. “Sabiedrība neapzinās, ka no viena lopiņa iegūstami vien 10-15kg steika un ir jādomā, ko iesākt ar pārējo – lielāko gaļas apjomu. Līdz galam to neizprot veikali, piemēram, Elkor vai Rimi Klēts, kas arī taujā tikai pēc steikiem. ” Tādēļ Alma ir gandarīta, ka pērnvasar izbraukuma tirdzniecībā izveidojusies laba sadarbība ar uzņēmumu “Grillētāju brālība”, kas dalās ar savām zināšanām. No šādas kopdarbības iegūst ne vien abi uzņēmēji, bet arī sabiedrība, kurai rodas lielāka izpratne par liellopu gaļas lietojumu.
Patērētāju izglītošanu par liellopu gaļas gatavošanu un baudīšanu, kooperatīvā uztver ļoti nopietni. “Protams, mūzikas festivāls nav vieta, kurā cilvēki pirks gaļu un pēc tam dosies baudīt koncertu. Taču dalība šādos pasākumos ļauj sevi popularizēt. Pērn pārliecinājāmies, ka klasiskā tirgošanās – teltī pie galdiņa, mums neder – cilvēki iet garām, jo nav iespējas pagaršot to, ko pārdodam. Tādēļ iegādātais pārtikas treileris ir tiešām lieliska izvēle, jo ļauj cilvēku labāk izglītot par šo produktu, ļaujot to nobaudīt.”
Latvijas tirgus šaurā bezizeja
Ja kooperatīva “Latvijas liellops” biedri strādātu ar pilnu jaudu un visa izaudzētā gaļa pilnībā tiktu nodota sadalei, Latvijā to pārdot nebūtu iespējams mazā pieprasījuma dēļ. Tieši tādēļ kravas ar lopiem aizvien tiek sūtītas uz Polijas un Lietuvas kautuvēm. Viens no iemesliem – nepietiekama kooperatīva piedāvājuma atpazīstamība, atzīst Alma: “Pašlaik esam zināmi pasākuma “Novada garša” apmeklētājiem, vēl kādos mazākos “burbuļos”, taču liellopu gaļas gardēdis, piemēram, Rīgā, neko par tādu kooperatīvu nezina. Tādējādi izaugsmes potenciāls aizvien ir plašs. Un, ne tik daudz uz mājsaimniecībām, cik uz ēdinātājiem mums būtu jākoncentrējas.”
Obligāti attīstāms ir eksports, jo kvalitatīvu liellopu gaļu ievērojamos apjomos pieprasa aizvien pieaugošā musulmaņu kopiena Eiropā. “Manuprāt, liellopu un jēru audzētāji šī iemesla dēļ vispār var neuztraukties, ka nebūs, kur likt izaudzēto gaļu,” saka Alma. “Ir jāspēj atrast īstie tirgi un jāpieņem lēmums, kas un kam īsti tiek ražots. Tas ir tas, ko latvietis līdz galam nemāk. Saimnieks nesaprot, vai viņš audzē teļu nobarošanai, kaušanai vai tas būs vaislas dzīvnieks. Ja vajag ātrāk naudu – nododam teļu, ja nobarojam, tad ne līdz galam, bet līdz kādiem 400kg, lai gan jānobaro būt līdz vismaz 550 kg. Liemeņus zem 200kg pārdot var tikai par kapeikām…”
Eksportā izdevīgāk dodami būtu lielie kautķermeņa gabali, piemēram, muguras daļa, šķiņķa un lielais steika gabals jau vakuumā. Taču Latvijas kautuves piedāvā vien kaušanas, ne sadales pakalpojumu, kautķermeni pārdalot uz pusēm, vai maksimums četrām daļām. Tādējādi arī viņu piedāvātā cena gaļas liellopu audzētājam nav interesanta. “Lietuvas un Polijas kautuves piedāvā par vismaz 30-40 centiem pievilcīgākas cenas, pievienojot produktam arī papildu vērtību. Latvijas lielajās kautuvēs it kā pat ir šādas sadales zāles, taču viņi šo pakalpojumu nepiedāvā,” skaidro Alma.
Gaļas liellopu audzēšanas nākotne
2023.gadā no 390 000 Latvijā reģistrēto liellopu, aptuveni 100 000 bija tieši gaļas liellopi. Interese par šo nozari pieaug, bet veiksmīga tās pastāvēšana lielā mērā būs atkarīga no saimnieku izpratnes par kooperatīvu jeb kopdarbības sniegtajiem ieguvumiem. “Latvietis aizvien dzīvo ar pārliecību, kas pats ar visu savā sētā tiks galā un pats visu labāk pārzina. Tas nevis veicina kooperāciju un arī saimniecības attīstību, bet gan – saimnieka izdegšanu. Tā nav ilgtermiņa domāšana,” ir pārliecināta Alma Bērziņa.
Tāpat tuvāko gadu laikā saruks to saimnieku skaits, kuri lopus audzēja tikai saņemto subsīdiju dēļ, bet pieaugs to, kuri spēs strādāt arī bez subsīdiju klātbūtnes. Tādējādi ganāmpulku varbūt arī būs mazāk, taču tie būs kvalitatīvāki: “ Jau pašlaik reizi četros gados visos ganāmpulkos obligāti jāveic analīzes tuberkulozei, leikozei un brucelozei un drīzumā tādas nāksies veikt arī diarejai un rinotrahītam. Pastāv iespēja, ka šīs slimības atklāsies daudzās saimniecībās un slimos lopus nāksies likvidēt. No šīm slimībām brīvas saimniecības statuss ir būtisks, domājot par eksportu, jo daudzās valstīs tiek prasīti sertifikāti, kas apliecina, ka šo slimību ganāmpulkā nav,” skaidro A.Bērziņa.
Latvijā ir milzīgs potenciāls kvalitatīvai gaļas liellopu audzēšanai – ir pārliecināti kooperatīvā. Pašlaik gan ir sasniegts nepieciešamais zīdītājgovju daudzums 70 000 dzīvnieku, bet – nav nevienas dzīvnieku nobarošanas stacijas, attiecīgi – nav arī pašas gaļas. Arī vaislas dzīvnieku audzēšana nav attīstīta.
Lielāku atpazīstamību gaļas liellopu audzētāju produkcijai noteikti piesaistīs jaunais zīmols “Dabisko pļavu produkts”, ko izstrādājis Latvijas Dabas fonds (LDF). Starp tiem, kas to drīkstēs lietot, būs arī gaļas liellopu audzētāji, kuri savā darbībā apsaimnieko dabiskās pļavas. Kooperatīvā “Latvijas liellops” to jau saņēmuši SIA “Sita Nature Park” saimnieki no Litenes pagasta, ZS “Atēnas” no Zaubes pagasta, kā arī ZS “Upmalas” Ludzas novadā. “Pievienotā vērtība šim zīmolam ir Dabas fonda lieliskais skaidrojums, kādēļ ir būtiski, ka produkts nācis tieši no dabiskajām pļavām, kāpēc jāatbalsta tajā saimniekojošie cilvēki. Nevaru nosaukt nevienu citu organizāciju, kas ar šādu ziņu tik labi sasniedz pilsētu, bet jo īpaši – Rīgas patērētāju,” atzīst Alma.
Informāciju sagatavoja Ilze Rūtenberga-Bērziņa
Foto no Novada Garšas arhīva
