Ar Latvijas lielajiem pelēkajiem zirņiem beidzam “Mājas Viesa” rakstu sēriju par Latvijas produktiem, kas kā unikāli un aizsargājami ierakstīti kādā no trim Eiropas Savienības reģistriem (skatīt grafikā nākamajā lappusē). Sākot ar šā gada oktobra pirmo numuru, esam viesojušies pie Carnikavas nēģu, pieminot arī Salacgrīvas nēģu zvejniekus, kurzemnieku sklandraušu, Rucavas baltā sviesta, salinātās rudzu rupjmaizes un “Jāņu siera” ražotājiem.
Sensenā latviešu paraža Ziemassvētkos celt galdā zirņus – vārītus, arī kopā ar saceptu cauraudzīti un sīpoliem vai samaltus un saveltus pikās un vēl citos veidos – joprojām ir dzīva. To apliecina arī Burtnieku pagasta zemnieku saimniecības “Adzelvieši” saimniece Dzidra Grīnberga un viņas dēls, jaunais saimnieks Matīss Grīnbergs, kuri šā raksta varoni – Latvijas lielos pelēkos zirņus – pārdošanai audzē kopš deviņdesmitajiem gadiem.
Zirņu raža “Adzelviešos” glabājas kā senāk – klētī. Simtu divpadsmit gadus veco ēku šeit izmanto arī tūrismam, rādot un stāstot viesiem, kā apcirkņos glabāti graudi un malti ar roku akmens dzirnavās, bet vasarās klētiņa kalpojusi par guļvietu. Lielākā daļa rudens kūluma sabērta maisos, daļa vešanai uz veikaliem sapakota papīra turzās ar sarkandzeltenas krāsas uzlīmi “Aizsargāts cilmes vietas nosaukums”. Saimniece Dzidra Grīnberga paver galu maisam un rāda, kas par skaistiem zirņiem šogad izauguši. Latvijas lielo pelēko zirņu šķirni ar nosaukumu “Retrija” selekcionējuši Latvijas Lauksaimniecības universitātes (tagad Latvijas Biozinātņu un tehnoloģiju universitāte) Agroresursu un ekonomikas institūta zinātnieki.
Eiropas Savienības aizsargājamo produktu reģistrā ar Eiropas Komisijas lēmumu tie ierakstīti 2015. gada 9. oktobrī. “Adzelviešu” saimniecība kā audzētāji reģistrējušies pērn, pievienojoties zemnieku saimniecībai “Zutiņi-1” un “Kotiņi”, SIA “Spāres-L” un Agroresursu un ekonomikas institūtam. Uz jautājumu: vai ir vērts? – Matīss Grīnbergs bez prātošanas atbild: protams, jo valsts piešķir vienreizēju 2500 eiro atbalsta maksājumu, Latvijas Lauku konsultāciju un izglītības centrs palīdz ar bezmaksas reklāmu un uzlīme uz iepakojuma ļauj pircējiem atpazīt autentisku produktu.
“Adzelviešiem” ir sena un bagāta vēsture. Matīss vedina uz viesu namu, kur apskatāms teritorijas plāns no 1877. gada, kad viņa vecvecvecvectēvs Mārcis Grīnbergs no Dūres muižas izpircis desmit hektārus zemes. Saimniecība zēlusi un plaukusi, līdz Latviju okupēja padomju vara un īpašumu atņēma. Vectēvam gan izdevies no kolhoza atpirkt mājas daļu un kopā ar tuviniekiem palikt senču sētā, tomēr pajumti nācies dalīt ar trīs svešu ļaužu ģimenēm. Vēlākos gados Matīsa tēvs Jānis šeit sāka saimniekot kā tā saucamais Breša zemnieks.
Līdz ar Latvijas neatkarību Grīnbergi kļuva par pilntiesīgiem “Adzelviešu” saimniekiem. Tiesa, ne tik vienkārši – vienai no iemītniecēm, kas bija atzīta par labticīgu pircēju, viņiem nācās iegādāties lauku māju ar zemi.
Kā daudzi latvieši, kas atguvuši savu senču īpašumus, arī Dzidra un Jānis iemēģināja roku lopkopībā, lai gan abi bija diplomēti un pieredzējuši agronomi. “Ar lopiņiem mums neizveidojās simbioze,” diplomātiski nosaka saimniece.
Toties augkopība, tostarp saimnieka īpašā iecere – kaņepju audzēšana – padevusies labi. “Jānis jau no paša sākuma teica, ka audzēs kaņepes, gatavos kaņepju sviestu un vedīs uz veikalu, par ko inspektors no Rūjienas bija šokā!” Apņemšanās bijusi tik liela, ka “Adzelvieši” kļuva par kaņepju kultūras atjaunotājiem un līdz pat šodienai pazīstami kā tās aizrautīgi daudzinātāji un prasmīgi ražotāji.
Tāpat kā kartupeļus, graudaugus un kaņepes, arī zirņus šeit sāka audzēt jau no atjaunotās saimniecības pirmsākumiem. Matīss to atceras ļoti labi tāpēc, ka par Latvijas lielo pelēko zirņu naudu nopircis savu pirmo automobili – lietotu “Žiguli”. “Tolaik studēju augstskolā “Turība” uzņēmējdarbību, pastāvīgi vedu uz Rīgas bāzēm un veikaliem zirņus, tāpēc sava mašīna ļoti noderēja.” Saimniecības darbos viņš piedalījies kopš bērnības, zinājis arī, ka mācīsies lauksaimniecības tehnikumā un būs vecāku darba turpinātājs. Tagad viņam prieks un gandarījums, ka paša dēls Mikus bez pierunāšanas un pārliecināšanas izvēlējies agronoma studijas Latvijas Biozinātņu un tehnoloģiju universitātē.
Zirņu audzēšana tikai nezinātājam var šķist viegls darbs. Nepietiek ar to, ka lauks ir sagatavots līdzens, bez akmeņiem un nezālēm, zirņi veiksmīgi iesēti un sadīguši, tie vēl arī jānosargā gluži kā zelta rezerves bankā. “Zaķi un stirnas, kuri nāk uz zirņiem, ir mazākais. Visvairāk tos apdraud meža cūkas un zosis,” stāsta Matīss. Dzidra piebalso, ka vienā gadā putnu bars pāris naktīs pa tīro noēdis divu hektāru lauku! Zaudējums ne pa jokam, jo “Adzelviešu” zirņu platības parasti aizņem piecus hektārus.
Lai nosargātu ražu, tagad sējot tuvāk mājām, taču ar to vien nepietiek. Nelūgtos ciemiņus pa naktīm braucot un trenkājot, tīrumu saliekot pilnu ar putnubiedēkļiem. Kad dzīvnieki ar tiem aprod, pievieno gāzes lielgabalus, kas ik pa laikam rada pamatīgu troksni, taču ar laiku arī no tā kustoņi nebaidās. “Pret meža cūkām vislabāk der elektriskais gans. Tās ir ļoti uzmanīgas – ja vienreiz dabū sitienu, pēc tam pat elektrību var nelaist, nenāks tuvumā, tomēr ik pa laikam pārbaudīs, vai kāda stieple nav pie zemes, un tad pa caurumu bars būs iekšā,” skaidro Matīss.
Kad zirņus izdevies nosargāt un klāt augusta beigas, jāuzķer īstais laiks novākšanai. “Lai zirnis nonāk kombaina bunkurā apaļš un vesels, jāzina daudzas niansītes, kuras audzētājs apgūst un uzkrāj tikai laika gaitā.” Grūtības varot radīt arī veldre, kad zirņi sagulst uz zemes kā paklājā. Lai kulšanas laikā to paceltu, pie kombaina piestiprina pusmetru garus pīķus ar ķemmēm.
Līdz šim pākšaugus audzējuši pārdošanai pārtikai, taču Matīsam savā saimniecībā, kuru nupat pārsaucis par “Adzelviešu sēklas”, padomā no nākamā gada rudens Latvijas lielos pelēkos zirņus tirgot arī sēklai. “Kā veiksies, vēl nevar zināt – tas ir kā makšķerēt zivis – iemet āķi ar ēsmu un gaidi, kas būs,” viņš nosmaida un piebilst – ja būs pieprasījums, audzēs zirņus lielākā platībā. Arī patlaban vecāku “Adzelvieši” un viņa saimniecības pamatbizness ir sēklaudzēšana.
“Pareizi izmērcētiem un novārītiem zirņiem būs daudz labāka garša,” uzsver saimniece un ir gatava padalīties ar savu pieredzi, kas gūta, ilgus gadus gatavojot Latvijas lielos pelēkos zirņus tūristu grupu cienāšanai. “Ieteiktu mērcēšanas laikā ūdeni pamainīt vairākkārt. Es to daru bieži, pirmo reizi jau brīdī, kad pa virsu parādās putiņas. Tā zirņi arī labāk nomazgājas, kļūst skaistāki, jo vairāk uzbriest un ātrāk izvārās gatavi.
Pēc izvārīšanas ūdeni nokāšu. Man ir paņēmiens, kas palīdz miziņām kļūt mīkstākām. Izvārītajiem zirņiem pieleju katlā nedaudz vāroša ūdens – mazākā katlā apmēram vienu centimetru, lielākā – divus, un paturu, līdz tie vēl uzsūc ūdeni.”
Visbiežāk Dzidra gatavo vārītus zirņus ar maltās gaļas un sīpolu aizdaru. “Tagad dāmas speķi neēd, tāpēc samaļu gaļu, apcepu kopā ar sīpoliem un pasniedzu atsevišķā traukā, tāpat atsevišķi pie zirņiem piedāvāju arī kausētu sviestu.”
Otrs iecienītākais zirņu ēdiens “Adzelviešu” sētā ir pikas, kuras saimniece gatavo no vārītiem un gaļas maļamajā mašīnā samaltiem zirņiem un kartupeļiem, kuriem piemaļ vai iemaisa gabaliņos sagrieztu, apceptu cūkas cauraudzīti ar sīpoliem. Vēl pievieno kaņepju sviestu vai kaņepju aizdaru – smalki samaltas un grauzdētas kaņepju sēklas, pieber piparus un sāli. Veido pikas palielas frikadeles izmērā un apkaisa ar grauzdētām kaņepju sēkliņām vai sēklu kripatiņām. Pasniedz ar rūgušpienu, kefīru, paniņām, der arī bezpiedevu jogurts.
Bet kā tad ar asarām un naudu – jautāsit? Nu kurš tad nezina ticējumus, ka Ziemassvētkos jāēd zirņi, tad nākamajā gadā nebūs jāraud un ienāksies daudz naudas!
Raksts veidots sadarbībā ar Latvijas Lauku konsultāciju un izglītības centru
Foto: Ilze Pētersone
Foto no Grīnbergu ģimenes arhīva
Fototeksti:
• Latvijas lielos pelēkos zirņus “Adzelviešu” saimniecībā audzē un tirgo pārtikai kopš deviņdesmitajiem gadiem. Nākamajā rudenī piedāvāšot arī sēklai. Attēlā: Saimniece Dzidra Grīnberga ar dēlu Matīsu rāda šā gada zirņu ražu.
Foto: Ilze Pētersone
• Zirņi kā senāk glabājas vecajā klētī, kuru izmanto arī tūrismam, stāstot un rādot viesiem, kā apcirkņos glabāti graudi un malti ar roku akmens dzirnavās, bet vasarās klētiņa kalpojusi par guļvietu.
Foto: Ilze Pētersone
• Zirņus novāc augusta beigās, izmantojot labības kombainu.
Foto no Grīnbergu ģimenes arhīva
• Ciemiņus “Adzelviešos” parasti cienā ar vārītiem Latvijas lielajiem pelēkajiem zirņiem, gaļas aizdaru un kefīru vai paniņām.
Foto no Grīnbergu ģimenes arhīva
Vairāk par ES aizsargātajiem produktiem: ŠEIT
Vairāk par žurnālu “Mājas Viesis”: ŠEIT
