"Sklandrausis" (lībiskajā dialektā: sklandrouš, no kuršu: sklanda — 'žoga kārts, zedeņu žogs, nogāze, nokalne'; lībiešu: sūrkak, daudzskaitlī: sūr kakūd), žograusis (žogrouš) jeb dižrausis (dižrouš) ir tradicionāls lībiešu ēdiens, kas vēlāk aizgūts Kurzemes latviešu virtuvē. Tas ir no neraudzētas rudzu mīklas gatavots un ar ķimenēm apbērts saldais rausis ar kārtainu kartupeļu un burkānu pildījumu. "Sklandrausi" parasti ēd aukstu ar tēju vai pienu.

"Jāņu siera" pagatavošanas veids, receptūra, izskats, krāsa un garša nosaka tā tradicionālo raksturu, kurš ir nemainīgi saglabājies daudzu gadu desmitu, pat simtu laikā. Tas ir nenogatavināts skābpiena siers, ko gatavo pēc šādas metodes: piens tiek sarecināts, izmantojot tikai pienskābes baktēriju ieraugu vai biezpienu. "Jāņu sieru" gatavo no piena un biezpiena, tos karsējot, sūkalu atdalīšanai, pievieno sviestu vai saldo krējumu, olas, vārāmo sāli un ķimenes. Iegūto masu karsē, intensīvi maisot, līdz viendabīgas konsistences ieguvei.

Ar vārdiem „Salinātā rudzu rupjmaize” saprot no rupjajiem rudzu miltiem ceptu maizi, kuras gatavošanā izmanto plaucējumu, tas nozīmē, ka daļu no miltiem aplej ar karstu ūdeni, citiem vārdiem sakot - tā tiek salināta. Vēl šo produktu specifisku dara tas, ka plaucējumu gatavo koka kublos, plaucējuma un mīklas gatavošanas laikā pievieno ķimenes, cukuru, kā arī klaipa iegarenā forma.

"Latvijas lielie pelēkie zirņi" ir daļa no senām lauksaimniecības un kulinārijas tradīcijām. To audzēšana aizsākusies jau 18. gadsimtā, bet mērķtiecīga selekcija notiek kopš 1925. gada. Priekuļos radītā šķirne ‘Retrija’ ir vienīgā ar tik lielām, vizuāli pievilcīgām un izcilas garšas sēklām. Latvijas augu šķirņu katalogā zirņu šķirne ‘Retrija’ ir no 2004.gada. Tā ir pilnībā pielāgota vietējiem augšanas apstākļiem un tiek audzēta tikai Latvijā. "Latvijas lielie pelēkie zirņi" ar speķi joprojām ir viens no latviskākajiem ēdieniem, ko īpaši iecienījuši arī tūristi.

Pamatu saiknei ar ģeogrāfisko apgabalu veido "Carnikavas nēģu" zvejas un apstrādes senās vēsturiskās tradīcijas un metodes, reputācija konkrētajā apgabalā, kā arī nēģu resursu ilgtspējības un krājumu pārvaldīšana. Ar norādi „Carnikavas nēģi” marķē tikai Carnikavas novadā laikā no 1.augusta līdz 1.februārim ar murdiem Gaujas upes lejtecē pie iztekas zvejotus svaigus nēģus un ja to pārstrāde notikusi Carnikavas novadā atbilstoši specifikācijai, tad arī pārstrādātus.

"Salacgrīvas nēģu" piesātināto, rūgteni saldo un mēreni sāļo garšu un jūras un aļģu smaržu – nodrošina gan jūras ģeogrāfiskais tuvums upju vietām, kurās nēģi atgriežas uz nārstu, gan arī pielietojamais zvejas paņēmiens, kas ļauj bieži pārbaudīt murdus. "Salacgrīvas nēģi" tiek zvejoti un apstrādāti jau kopš 18. gadsimta. To zvejas paņēmieni un gatavošanas receptes tiek nodotas no paaudzes paaudzē.

"Rucavas baltā sviesta" gatavošanas procesā netiek atdalītas piena sūkalas. Ražošana notiek mājsaimniecības apstākļos pēc tradicionālas metodes. "Rucavas balto sviestu" mājsaimniecībās gatavo jau kopš 20. gs. sākuma. Tā gatavošanas receptes ir nodotas no paaudzes paaudzē. "Rucavas baltais sviests" kopā ar vārītiem kartupeļiem vai lauku rupjmaizi ir ēdienkartē piedāvājumā tūristiem tradicionālās kultūras programmā.

"Aglonas maizes veistūklis" ir rudzu maize, kurā iecepts žāvēts cūkas speķis un sīpoli, tādejādi veidojot vīstokli. Latgalē veistūkli mājsaimniecībās cepuši jau kopš 19. gs. beigām. Katrā mājā, kurā cepa rudzu rupjmaizi, šā procesa noslēgums bija veistūklis – īpaši gards rupjmaizes klaipiņš, piepildīts ar kūpināta, sagriezta speķa gabaliņiem un sasmalcinātiem sīpoliem. Gatavošanas recepte ir nodota un ievērota no paaudzes paaudzē.