Kādreiz nēģu sezonas laikā katram carnikavietim bija skaidrs, kurā sētā tos gatavo. Paošņā tik gaisu, paskaties no kuras puses vējš pūš un kur skustenis kūp. Vēl tagad Gaļinai un Ilmāram Prauliņiem, kuru ģimenes uzņēmums “Gundegas IP” nodarbojas ar zveju un pārstrādi, piezvana pa kādam gardēdim un pavaicā – redzu jūsmājās dūmus, tad jau nēģīši būs? Mūsdienās šis un tas ir pamainījies zvejas rīkos un gatavošanā, taču “Carnikavas nēģi” joprojām tirgū ir cienīts produkts, turklāt kopš 2018. gada tie iekļauti Eiropas Savienības Aizsargātas ģeogrāfiskās izcelsmes norāžu reģistrā. Pēc dažiem gadiem viņiem pievienojās arī “Salacgrīvas nēģi”, bet šoreiz stāsts par pionieriem.
No iecerētās nēģu zvejas, kurā tika aicināts arī “Mājas Viesis”, torīt nekas nesanāca, jo pūta austrenis, ūdens bija par dzidru, gaiss par siltu un piedevām nakti bija izgaismojis pilnmēness. Nēģiem tas neder – viņiem vajag rieteni, pamatīgu pūtienu un duļķainu ūdeni, kas smaržo pēc lapām, un tumsu. Kā citādi tie nonāks no jūras savā nārsta vietā Gaujā, ja būs redzami kā uz delnas?
Šī sezona nav sākusies cerīgi, atzīst Ilmārs, no 1. augusta līdz septembra beigām nav bijis vajadzības zivju apstrādei un pakošanai pat pieaicināt palīgstrādnieces, ar to mazumiņu tiekot galā paši. Uzņēmumā iesaistīta dzīvesbiedre Gaļina, dēls Edgars un arī vedekla Liene, kurai gan vairāk laika jāvelta pašam jaunākajam Prauliņu ģimenes loceklim.
Nēģus carnikavieši Gaujā ķēruši pie visām varām un pat vēl daudz, daudz agrāk, tikai par to nav saglabājušās liecības. Par viduslaikiem zināms, ka lašu un nēģu tačus kopā ar muižām karaļi piešķīruši saviem augstmaņiem par īpašiem nopelniem valsts labā. Pirms teju četriem simtiem gadu, kad Latvijas teritorija bija zviedru pakļautībā, Zviedrijas karalis Gustavs Ādolfs II tā izdarījis ar daļu no Carnikavas muižas ar astoņām lauku mājām, kuras kopā ar lašu un nēģu tačiem piešķīra savam ierēdnim Gerdam Dietrihsonam.
Par nēģu zvejas nozīmīgumu un reputāciju liecina vēstures liecības, kurās Carnikava saukta par “Nēģu karalisti” Carnikavas muižas aktīvās darbošanās dēļ zvejniecības jomā. Muiža savas nēģu taču vietas arī iznomāja, un nomas tiesības tika nodotas zvejnieku dzimtas ietvaros. Zvejniecībai bija nozīmīga loma muižnieku saimniecībā, ne velti Carnikavas muižas zvejniekam Bērtulim Legzdiņam veltīta marmora piemiņas plāksne par 75 gadu darbu.
20. gadsimta sākumā ar zvejniecību nodarbojās arī biedrības, tostarp kooperējoties un būvējot pārstrādes fabrikas. Līdzīgi saimniekoja arī brīvās Latvijas laikā. Padomju okupācijas varas posmā ar nēģu zveju šeit nodarbojās divas zvejnieku brigādes, bet fabrikā pagatavotos nēģus eksportēja galvenokārt uz Maskavu un Ļeņingradu. Ko bija darīt vietējiem zvejniekiem, kad viss saražotais aizceļoja ārpus Latvijas? Gāja zvejā un gatavoja savās mājās gan pašu ēšanai, gan papildu ienākumiem. Tādi bija arī Prauliņu ģimenes uzņēmuma pirmsākumi.
Nēģu pārstrādes prasmes un zināšanas Ilmārs pārņēma no Gaļinas vecātēva Ivana un viņa sievas Irmas, kura savulaik bija strādājusi Carnikavas zivju fabrikā. Nebija nekādas sajēgas ne no gatavošanas, ne zvejas, strādājis Juglas gaļas veikalā un reiz paņēmis patirgot vecātēva nēģus. Pieprasījums bijis tik liels, ka pēc Ivana aicinājuma, lai met taču nost to darbu bodē, meties nēģu biznesā, ar ko nodarbojas tieši trīsdesmit gadu.
“Tagadējā krāsns nēģu cepšanai un plīts sautēšanai ir tādā pašā izmērā kā savulaik Ivanam,” Ilmārs rāda uz vecātēva biznesa turpinājumu – ne pārāk liela izmēra mūrētu krāsni ar plīti, kas atrodas 1997. gadā celtajā uzņēmuma ražošanas cehā. Kā senāk nēģus, kas sarindoti uz restēm, šeit cep uz oglēm no alkšņa malkas. “Apmēram trīs minūtes no vienas un tikpat – no otras puses, bet jāseko līdzi, vai ogles nav par karstu vai vāju,” skaidro Gaļina un piebilst, ka ar cepšanu tagad nodarbojas dēls Edgars. Ilmārs iet zvejā un ir atbildīgs arī par sagādi un realizāciju. Pati, kopš ceturto gadu vairs nevada pārtikas veikalu Carnikavā, uzrauga visu darbu gaitu un, ja vajag, pieliek arī savu roku.
Izceptos nēģus liek katlā, kas uz plīts, aplej ar verdošu ūdeni un pasautē. Svarīgi ielāgot, ka tos nevāra. Izsutinātus atdzesē un ar koka klucīti katru zivi saplacina, liek kubuliņos vai plastmasas traukos un aplej ar buljonu, kurā nēģi tika sutināti, pievieno sāli un želatīnu. Neko citu nēģim nevajagot, jo tam ir pašam sava neatkārtojama garša, nosaka saimniece. Kā katram ražotājam, arī Prauliņiem ir savi noslēpumi. “Nēģu gatavošanas paņēmiens visiem it kā ir vienāds, tomēr katram savi knifi, kurus paturam pie sevis. Kad pagaršojam no viena, otra vai trešā ražotāja – jūtam, ka atšķiras,” spriež uzņēmēji. Safasētos nēģus liek ledusskapī un pēc iespējas ātrāk ved uz tirgiem Rīgā, jo derīguma termiņš ir desmit dienas.
Šosezon Prauliņu cehs vēl nav sācis darboties ar lielāku jaudu, kad nēģu pārstrāde notiek dienu un nakti, lai nozvejoto ātrāk dabūtu traukos. Uz jautājumu, vai nēģi ir gājuši mazumā, atbilde ir apstiprinoša. Vēl šodien Ilmārs atceras savu pirmo zveju, kad no viena murda izcēlis 237 kilogramus nēģu. Pat rūdītajam zvejniekam Jāzepiņam bijis jābrīnās. Tik brangs ķēriens ienācies vēl vienu reizi. Sarūkot lomiem, samazinās arī zvejnieku un pārstrādātāju skaits – no divām zvejnieku brigādēm līdz deviņiem zvejniekiem un deviņu pārstrādātāju vietā tagad – pieci, stāsta Ilmārs. Kad viena murda licence maksā 86 eiro un jauns murds – 250 eiro, nākas skaitīt, vai bizness ir tā vērts.
Ilmārs zvejo nēģus vienpadsmit murdos. Katru rītu ar laivu Gaujā brauc pēc loma, cīnās ar roņiem, kas to vien gaida, lai tiktu pie nēģiem. Palīdz nosargāt vēl viens pārvalks un atverei uzlikts siets, citādi šie noēd garšīgāko un pārējo atstāj.
Visos laikos nēģus ir pavadījuši ļaužu aizspriedumi – lielākoties jau nezināšanas dēļ. 17. gadsimtā zviedru karaspēka kareivjiem bija stingri noliegts dzert ūdeni no Gaujas, jo upē esot makten daudz tārpu. Viņiem nebija ne jausmas, ka tie patiesībā bija nēģu mazuļi, saukti arī par ņurņikiem, kas izauguši tiktāl, lai no savas dzimšanas vietas upē varētu doties uz jūru, no kurienes pēc apmēram trīs gadu uzturēšanās jau kā pieauguši nēģi atgriezīsies Gaujā uz nārstu. Tikai 19. gadsimta beigās, laikā, kad Vidzemi bija sagrābusi Krievijas impērija, pētnieks Aleksejs Sapunovs savā vēsturiski ģeogrāfiskajā pārskatā paziņoja, ka ir atklāts nēģu galvenais noslēpums: “Šīs sugas mazuļi agrāk skaitījās kā atsevišķa zivju suga un ierindojās kā Ammocoetes branchialis jeb smilšracēji. Tomēr tie ir nekas cits kā nēģu kāpuri. Tie ir ar dubļaini dzeltenu nokrāsu un akli.”
Šodien nēģu tirgotājiem jāsastopas ar citām aplamībām. “Cik nav dzirdēts sakām – neēdu nēģus, jo tie barojas ar līķiem,” nosmīn Prauliņi. Gaļina ar nezinīšiem neiesaistās garos skaidrojumos, tikai pajautā – un cik līķus vajag, lai pabarotu tās nēģu tonnas, ko Latvijā nozvejo? Tad sākot kasīt pakausi un prātot. To, ka nēģi, dodoties uz savām nārsta vietām, vairs nebarojas, zina tikai retais.
Vēl jau ir arī tādi, kuriem no vārdā “nēģis” vien uzmetas zosāda, taču nereti gadās, ka, pierunāti pagaršot, atzīst par labu esam. Prauliņi ir novērojuši, ka nēģu cienītāju mazāk nekļūst, tieši otrādi – nāk klāt arī jaunākas paaudzes. Paši allaž ved nēģīšus želejā meitai uz Dāniju, kur arī viņas kaimiņiem tie iegaršojušies. Vistālākā vieta, kur aizceļojusi viņu produkcija, ir Amerikas Savienotās Valstis un Austrālija. “Protams, tie ir latvieši, kuriem vajag līdzi paņemt ne tikai rupjmaizi, bet arī nēģus.”
Jautāti, vai tad pašiem tie vēl garšo, apgalvo, ka joprojām svētkos un pa reizei arī ikdienā iecienītākais ēdiens ir savi gatavotie “Carnikavas nēģi” želejā vai uz oglēm ceptie. “Uzspiežam tik pa virsu citrona suliņu vai uzliekam šķēlīti un ēdam gardu muti!”
Rakstā izmantota Carnikavas Novadpētniecības centra sniegtā informācija un fragments no Ulda Siliņa grāmatas “Mēs esam carnikavieši” (2012).
Raksta sagatavojusi Ilze Pētersone žurnāla Mājas Viesis 2023. gada 3. oktobra izdevumam.
Raksts veidots sadarbībā ar Latvijas Lauku konsultāciju un izglītības centru
Foto: Prauliņu ģimenes arhīvs un Ilze Pētersone.
Vairāk par Eiropas Savienībā aizsargātajiem produktiem: ŠEIT
